Balsošana Saeimā – atklāt vai aizklāt?

Kāda ir prakse? Vispirms, īss ieskats pasaules praksē. Pārsvarā demokrātiskās valstis mazāk izmanto aizklātos balsojumus kā autokrātiskās valstis. Parastā prakse britu parlamentārā sistēmās, piemēram Apvienotā Karalistē un Kanādā, ir, ka parlamenta priekšsēdētāju (Speaker of the House) koleģiāli ievēl aizklātā balsojumā, bet citu aizklātu balsojumu nav. Citās demokrātijās, kā Somijā, šādā veidā ievēl parlamenta priekšsēdētāju un divus viņa biedrus. Dažās valstīs aizklāti ievēl parlamenta priekšsēdētāju un atsevišķus komitejas priekšsēdētājus. Toties Itālijā jau no valsts dibināšanās 1848.gadā līdz pat 1988. gadam aizklāta balsošana parlamentā bija parasta lieta. Bet ap 1978.gadu bija manāms dramatisks kāpums aizklātu balsojumu izmantošanā. Atsevišķas valdošās koalīcijas frakcijas, slēpjoties balsojuma anonimitātē, bieži savu savtīgu politisku apsvērumu dēļ balsoja ar opozīciju un apdraudēja valdības un valsts stabilitāti. Reformas, lai novērstu šo izpausmi, ieviesa 1988.gadā.Vai neesam ko līdzīgu ar aizklātiem balsojumiem novērojuši 10. Saeimas balsojumos?

Satversmē ir paredzēts, ka valsts Prezidentu (36. pants) un Satversmes tiesas tiesnešus (85. pants) ievēl aizklātā balsojumā. Savukārt Satversmes 22.pantā ir ierakstītas tiesības desmit Saeimas locekļiem, Valsts Prezidentam, ministru prezidentam, vai ministram pieprasīt aizklātu sēdi. Par pieprasījumu balso Saeima un tas gūst apstiprinājumu, ja to atbalsta ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu (atklātu) balsu vairākums. Kaut Satversmē nav rakstīts, vai šādā sēdē balsojumi ir aizklāti vai atklāti, jāpieņem, ka tie arī būtu aizklāti.

Savukārt Saeimas kartības rullī (31(1). pantā) ir paredzēts aizklāts balsojums tiesnešu, ģenerālprokurora, Satversmes aizsardzības biroja direktora iecelšanai amatā, bet 26(1). pantā - arī Prezidija locekļiem, Valsts Prezidentam un valsts kontrolierim. Ja Saeima vēlās, aizklāti arī var ievēlēt Saeimas komisiju locekļus, balsu skaitītājus un Centrālās vēlēšanu komisijas locekļus (32. pants). Kārtības rullī 31(1). pantā noteikts, ka šajā pantā minēto amatpersonu atlaišanai arī nepieciešams aizklāts balsojums.

Summējot, aizklāts balsojums ir noteikts vairāku desmit amatiem. Vai tas nav pārmērīgi daudz? Vai vēlētāji var ar tik daudz aizklātiem balsojumiem adekvāti izvērtēt savu pārstāvju darbību Saeimā? Kādēļ no tautas slēpt deputātu balsojumus tik nopietnos jautājumos ar tik tālejošām sekām? Vai tas nepārkāpj atklātuma principu?

Pamata apsvērums ir vēlētāju tiesības zināt ko dara, kā uzvedās, ko saka un kā balso viņu pārstāvji Saeimā. Ja šīs tiesības pilnībā nav, vēlētāji nevar izvērtēt savu pārstāvju atbilstību darbam Saeimā. Vēlētājam svarīgākā no tām ir zināt kā „mans" deputāts ir balsojis „man" būtiskos jautājumos un par amatpersonām, kuru rīcība ietekmē visas tautas dzīvi. Nevis, ko „mans" deputāts ir runājis, bet kā balsojis.

Kaut pamata princips ir atklātība, tomēr kā katram labam principam ir jāparedz atsevišķi izņēmuma gadījumi, kuros citi apsvērumi ir svarīgāki un tautas intereses nav tik būtiskas. Šāds izņēmums būtu Saeimas prezidija priekšsēdētāja un viņa biedru gadījumos. Saeima ir koleģiāla grupa, kura funkcionē kā vienība. Tās darba vadībai jābūt politiski neitrālai, lai Saeimā kādi deputāti vai frakcijas nebaudītu kādu sevišķu labvēlību no prezīdija puses, vai, pretējā gadījumā, neciestu kādas „ nepatikšanas" sava balsojuma dēļ. Nevienai citai valsts institūcijai nav tik tiešas ietekmes iespējas uz deputātu darbu kā Saeimas prezīdijam. Tādēļ nebūtu labi prezidijam zināt, kurš no deputātiem par to balsojis pro un kurš contra. Šajā gadījumā priekšnoteikums par labu Saeimas darbošanos ir vērtējams augstāk par vajadzību vēlētājiem zināt kā katrs deputāts ir balsojis. Jāņem arī vērā, ka prezidijs kā tāds nebalso par jautājumiem, kas ietekmē vēlētāju dzīvi, bet kā individuāli deputāti. Tad gan vēlētājiem ir tiesības zināt kā atsevišķi prezidija locekļi - viņu pārstāvji Saeimā - ir balsojuši.

Varētu argumentēt, ka Saeimai vajadzētu Satversmes tiesas tiesnešus ievēlēt aizklāti, lai nodrošinātu tiesnešu politisko neitralitāti un lai deputāti varētu bez bailēm balsot pēc savas sirdsapziņas. Bet tie būtu falši argumenti, jo, pirmkārt, Satversmes tiesnešu lēmumi balstās uz viņu Satversmes tekstu interpretācijām, ko neizbēgami ietekmē viņu politiskie uzskati un, otrkārt, kā liek domāt nesenie aizklātie Saeimas balsojumi, dažu deputātu apsvērumi vismaz balsošanas brīdī balstās ne tikai uz viņu sirdsapziņu un būtu grūti izskaidrojami tautai. Atklāti balsojumi rādītu, cik plašu politisko spēku ievēlētie tiesneši bauda un no kurām politiskām aprindām. Vēlētājiem ir tiesības to zināt.

Šie paši argumenti attiecas uz pārējām Satversmē un Saeimas kārtības rullī iekļautām instancēm, kurās paredzēti aizklāti balsojumi. Par Valsts Prezidenta ievēlēšanas kārtību lūdzu skatīt V. Liepiņa rakstu „Tautas vēlēts prezidents" Vēlēšanu reformas biedrības mājas lapā www.velref.lv .

Vai tautai jāzina kā katrs deputāts balsojis Saeimas aizklātajās sēdēs? Ja sēde aizklāta, jādomā, ka apspriežamie jautājumi ir ļoti nopietni un to publiska izklāstīšana nebūtu valsts interesēs. To varētu pieņemt, bet ja jautājumi ir tik nopietni, tad tautai tomēr jāzina, par ko tie ir un kā balsojis katrs deputāts. Demokrātijā nevar būt tā, ka parlaments neizpauž par ko lemj un kas un kā par to ir lēmis.

Nesenajās Saeimas debatēs par atklātu vai aizklātu balsošanu dzirdējām pavisam absurdu un dīvainu priekšlikumu, ka, ja Saeimā balsojumi ir atklāti, tādiem arī jābūt katra vēlētāja balsojumam Saeimas vēlēšanās! Šāds priekšlikums liecina par demokrātijas būtības neizpratni, vai apzinātu ņirgāšanos par to. Situācijas būtiski atšķiras. Tauta Saeimā ievēl deputātus, kas pārstāv viņu vispārējās un lokālās intereses. Un tautai jāzina, vai deputāti to dara. Ja Saeimas vēlēšanās atsevišķu balsotāju izvēli varētu identificēt, būtu iespējams politiskiem grupējumiem vērst pret „nepareiziem" balsotājiem sankcijas, spiedienus, pat draudus „nākamajā reizē balsot pareizi". Ir arī citi praktiski apsvērumi - piemēram, politiski angažēti darba devēji varētu dot saviem darbiniekiem rīkojumus kā balsot un tad pārbaudīt vai rīkojums izpildīts. Dažkārt kaimiņiem un ģimenēm ir vieglāk savstarpēji sadzīvot, ja nezin kā katrs balsojis!

Iesakām Saeimā nomainīt kārtību un principā nepieļaut aizklātu balsošanu kā tādu. Būtu tikai viens izņēmums - Saeimas prezidiju patiesu koleģiālu apsvērumu dēļ ievēlēt aizklāti. Ieguvēji būtu gan vēlētāji, gan deputāti. Vēlētājiem būtu labākas iespējas sekot un novērtēt savu deputātu darbu Saeimā, bet deputātiem labākas iespējas parādīt savus labos darbus un atsaucību vēlētājiem. Būtu novērsta iespēja deputātu divkosīgai rīcībai - paust vienu, bet, slēpjoties aiz aizklātuma plīvura, balsot otru. Deputāti būtu spiesti atbildēt ne tikai par saviem vārdiem, bet arī par savu rīcību, vai pretējā kārtā „ izgāzties" tautas priekšā. Jādomā, ka tas veicinātu vēlētāju uzticību Saeimai un politiķiem, kas patlaban atrodas tik kritiski zemā līmenī.